Ģerboni ierasti uztveram kā krāšņu māksliniecisku veidojumu, kurš nereti apziņā saistās ar Eiropas vēstures senākiem laikiem, ar bruņiniekiem, aristokrātiju. Retāk atceramies, ka ģerboņi bijuši arī pilsētām, amatnieku un tirgotāju organizācijām, garīdzniekiem un pat… zemniekiem. Vēl retāk apzināmies, ka, runājot par ģerboņiem, nevietā ir lietot pagātnes formu. Ģerboņi, īpaši civilā un municipālā heraldika, joprojām ir mūsu dzīves aktīva sastāvdaļa. Heraldikas kā krāsu un simbolu valodas funkcijas, kas radušās viduslaiku sabiedrībā, turpina saglabāties arī šodien. Ģerbonis kā īpašs pašapliecināšanās simbols, tradīcijām apvīta reprezentācijas zīme arī 21.gs. sākumā aktīvi vēsta gan par juridiskiem, gan fiziskiem tā lietotājiem.
Latvijas ģerboņu senākajai daļai municipālajai heraldikai līdzīgi kā citviet Eiropā ir gandrīz 800 gadus sena vēsture. Pirmie ar pilsētu simboliku saistītie attēlojumi parādās 13.gs. sākumā, vēlāk attīstoties par ģerboņiem.
Tradicionālā heraldika 20. gs. pārdzīvojusi nebūt ne vieglāko savas attīstības laiku. Sociālisma bloka valstīs jauni vizuālie simboli tika veidoti, apzināti un neapzināti cenšoties aizmirst senās likumības un tradīcijas. Šie procesi skāra arī Latviju, kura šajā laikā zaudēja ne tikai valsts ģerboni kā valstiskās identitātes zīmi, bet arī pilsētu vēsturisko heraldisko simboliku. Līdz ar pārmaiņām 80. gadu beigās 90. gadu sākumā Eiropas austrumu daļā veidojas procesi, kuru varētu dēvēt par “heraldisko renesansi”. Tie saistījās ar strauju un salīdzinoši visaptverošu līdz tam mainītās, ignorētās vai pat aizliegtās vēsturiskās simbolikas atjaunošanu, vēsturisko ģerboņu leģitimizēšanu. Arī Latvijā līdz ar Atmodas kustības sākumu sabiedrībā aizvien konsekventāk izskanēja vēlme atjaunot vēsturiskos ģerboņus.
Atjaunošanas procesu realizācijai 1988. gada 17. novembrī tika izveidota Heraldikas komisija. Jāatzīmē, ka iniciatīva par profesionālas komisijas izveidi nāca no Latvijas Mākslinieku savienības. Savu darbību tā sāka vēsturiskajā Saeimas namā. Komisijas darbības pirmajos piecos gados (1988–1993) tika atjaunoti visi 20.gs. 20.-30. gados izveidotie Latvijas pilsētu ģerboņi, kā arī izveidots mūsdienu prasībām atbilstošs Latvijas Republikas valsts ģerboņa zīmējums. Turpmākajos gados komisijas darbs jau saistījās ar jaunradi – atjaun
otās valsts laikā pilsētu tiesību ieguvušo pilsētu, pagastu un kopš 2009.gada arī novadu ģerboņu apstiprināšanu.
Šobrīd apstiprināti un aktīvā praksē tiek izmantoti pāri par 300 apgabalu, novadu, pilsētu un pagastu ģerboņi. Līdzās tam izveidoti arī daudzi dažādu institūciju un dzimtu ģerboņi.
Nav grūti pamanīt, ka šajās vairāk kā ceturtdaļgadsimtu ilgajās Latvijas “heraldiskās renesanses” norisēs ģerboņu mākslinieciskā risinājuma nodrošināšanā vislielākais ieguldījums ir māksliniekiem Jurim Ivanovam un Ilzei Lībietei. Jura Ivanova darbība praktiskajā heraldikā aizsākās jau 1988. gadā ar pirmā vēsturiskā pilsētu ģerboņa Rīgas heraldiskā simbola atjaunošanu un turpinājās, kopā ar Gunāru Kirki un Laimoni Šēnbergu 1988.-1993. gadā strādājot pie pārējo Latvijas pilsētu ģerboņu grafiskās restaurācijas. 1992.-1993. gadā izstrādātais Latvijas Republikas Valsts ģerboņa mūsdienu prasībām atbilstošs zīmējums arī ir mākslinieka veikums, tāpat šajā laikā atjaunoti Latvijas Republikas apgabalu Kurzemes, Zemgales, Latgales un Vidzemes – ģerboņi. 1995. gadā ģerboņu dizaina izstrādē iesaistās arī Ilze Lībiete un rezultatīvā sadarbībā top daudzi jauno pilsētu, pagastu, novadu, arī dzimtu, skolu un dažādu institūciju ģerboņi.
Ilze Lībiete un Juris Ivanovs kopā radījuši 12 Latvijas pilsētu, 48 novadu un 44 pagastu ģerboņus, vienu trešdaļu no visiem daudzajiem Latvijas municipālās heraldikas simboliem. Lai gan mākslinieki uzsver sekošanu izcilā Latvijas 20.gs. sākuma grafiķa Riharda Zariņa (1869-1939) iedibinātajām stilistiskajām tradīcijām mūsu valsts heraldikā, nevar noliegt sava, īpaša rokraksta un radošu novatorisku risinājumu klātbūtni abu autoru veidotajos ģerboņos. Visai drošticami, ka nākamās mākslas vēsturnieku paaudzes rakstīs jau par Lībietes-Ivanova stilistiku 20.gs. beigu 21.gs. sākuma heraldikas grafikā.
Līdzās mākslinieka talantam, specifiskās jomas pieredzē balstītajai praktiskai varēšanai un skrupulozam darbam ģerboņa radīšana prasa arī īpašas, nereti māksliniekiem neraksturīgas aktivitātes. Kā norāda abi daudzo ģerboņu autori, darbs heraldikā saistīts ar arhīvu materiālu, muzeju krājumu, dzimtu vēstures, Latvijas ģeogrāfijas, dabas, augu un dzīvnieku valsts izpēti ar mērķi izveidot katrai vietai raksturīgu un atbilstošu heraldisko tēlu. Ģerboņu izstrāde palīdzējusi radošo procesu pārvērst par aizraujošām studijām, apceļot un iepazīt dzimto zemi, kā arī tikties ar izcilām un interesantām personībām.
Līdztekus grafiskajiem darbiem, izstrādājot ģerboņu zīmējumus, mākslinieki par ļoti svarīgu savu misiju uzskata Latvijas heraldikas popularizēšanu. Šī misijas apziņa ir īstenojusies vairāk nekā 10 dažādās visā Latvijā organizētajās heraldikai veltītās izstādēs. Šādi vēstījumi par ģerboni, tā būtība, tapšanas procesu un simboliku, noteiktu teritoriju ģerboņiem ir bijuši skatāmi gan Rīgā un Ventspilī, gan Cēsīs, Rēzeknē, Valmierā, Saulkrastos, Jelgavā, izstādes plānotas arī nākotnē. Gribētos cerēt, ka arī šī ekspozīcija LR Saeimas nama Sarkanajā zālē kalpos gan tik ļoti īpašās grafikas jomas iepazīšanai, gan Ilzes Lībietes un Jura Ivanova talanta novērtēšanai, gan arī mūsu zināšanu par senās krāsu un simbolu valodas mūsdienu vizuālo “tekstu” paplašināšanai.
Armands Vijups, Dr.hist.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes asoc.prof.,
Valsts Heraldikas komisijas loceklis