Livonijas ordeņa pils galerijās apskatāma heraldikas izstāde – aptuveni 60 mūsdienās tapuši ģerboņi, kuru autori – mākslinieki Ilze Lībiete un Juris Ivanovs – radījuši lielāko daļu no visiem otrās neatkarības laikā tapušajiem Latvijas ģerboņiem.
Izstādē Ventspils muzejā līdz 27. septembrim var iepazīties ar Kurzemes un Zemgales pašvaldību jaunajiem ģerboņiem, kas veidoti no 1993. līdz 2015. gadam. Tie tapuši pēc pašvaldību pasūtījuma, grafiķei un Mākslas akadēmijas pedagoģei Ilzei Lībietei sadarbojoties ar mākslinieku Juri Ivanovu. Pilī apskatāmi arī dzimtu un korporatīvie ģerboņi.
Līdz neatkarības atjaunošanai 90. gados ģerboņi bija Latvijas pilsētām – kopskaitā vairāk nekā 50. Kad pilsētas statusu ieguva vēl 22 pašavaldības, radās nepieciešamība izveidot ģerboņus arī tām. Savus ģerboņus vēlējās iegūt arī Latvijas pagasti, kam līdz tam to vispār nebija.
Visbiežāk ģerboņu ideja un tā vizuālais veidols izstrādāts, apvienojoties municipalitātes vadībai un ļaudīm, māksliniekiem, kā arī uzklausot Heraldikas komisijas ieteikumus. „Tā ir trīs pušu sadarbība, bez kuras neviens ģerbonis reāli nav tapis,” stāsta Lībiete. „Lielākoties ģerboņa ideja nāk no mākslinieka, taču nereti arī pašvaldība piedāvā savu vīziju, apliecinot to ar vēsturisku materiālu. Mākslinieka ziņā ir ideju ielikt konkrētā veidolā. Tad ar roku tiek gatavotas daudzas skices – no mazas skicītes iecere pārtop lielākā zīmējumā. Un tikai tad zīmējumu ievada datorā un tad apstrādā ar krāsām.”
Domē idejas saskaņošana ne vienmēr norit gludi, jo pasūtītājs pārstāv domi, kurā var būt daudz viedokļu un kas nespēj vienoties par vienu variantu. Pašvaldību lielākā kļūda parasti ir – ielikt vienā vairogā daudz elementu. Tad mākslinieki mēģina atrunāt pasūtītājus, piedāvājot ģerbonī izvēlēties vienu simbolu, kas labāk saglabāsies cilvēku atmiņā. Tāpēc dažkārt ģerboņa izveidošana prasa vairākus gadus. Piemāram, izstrādājot Rucavas ģerboni, mākslinieki izgatavojuši 40 skices, un tas nebūt nav vienīgais šāds gadījums. Ļoti nozīmīgs galavārds pienākas Heraldikas komisijai, kuras ziņā ir ģerboņa pieņemšana vai noraidīšana. Un tikai pēc tam tas nonāk Kultūras ministrijas Ģerboņu reģistrā – līdz ar to ģerbonis ir oficiāli reģistrēts un likumiski aizsargāts.
Profesors, vēstunieks, heraldikas lietu speciālists un Heraldikas komisijas pārstāvis Armands Vijups uzsver, ka heraldika ir Latvijā mazpazīstama, īpaša mākslas nozare. Viens no aspektiem ģerboņa veidošanā ir māksla – kā grafikas nozare heraldika ir ļoti sarežģīta, jo māksliniekiem jārada mākslinieciski augstvērtīgs, vizuāli baudāms objekts, kas ielikts ļoti stingros rāmjos. Savā jaunradē māklinieks drīkst izmantot piecas krāsas, divus metālus, un viss zīmējums jāievieto vairogā. Piedevām viņu ierobežo vēl virkne likumību un nosacījumu.
„Izstādē redzam, kas tas viss tomēr ir savienojams. Tā ir simbolu un krāsu valoda, kas radusies 11. gadsimta beigās, 12. gadsimtā un, neskatoties, ka daudz kas no tā laika likumiem nonācis līdz šodienai, pamazām attīstījusies. Heraldikas komisijas locekļu darba daļa varbūt ir vienkāršāka. Grūtāk ir māsksliniekiem, kuriem jāievēro vēsturiskie ierobežojumi – heraldikas tradīcijas un likumības. Un tik un tā viņi rada mākslas objektu.”
Lībiete un Ivanovs par savu darbu pie Latvijas pilsētu, novadu un pagastu ģerboņu izveidošanu saka: „Kopš pie tā strādājam, esam satikušies ar pašvaldību vadītājiem – mums ir palaimējies tikties ar īstu Latvijas izlasi un bagātināties savstarpēji. Ne velti tauta viņus ir ievēlējusi, viņi ir sava novada patrioti. Mēs mīlam savu Latviju un esam to izpētījuši tuvplānā.”
Māksliniekiem visi viņu veidotie ģerboņi ir mīļi kā pašu bērni, taču kā veiksmīgākos un pašus tuvākos viņi nosauc Pāvilostas ģerboni ar jūrmalas zilpodzēm uz sudraba krāsa pamata, Smārdes ģerboni ar dejojošo dzērvi un vēl dažus.
Pēdējā pils stāva galerijā ir izlikti arī dzimtu ģerboņi, piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas dzimtas ģerbonis, Gaiļu dzimtas ģerbonis, arī Ventspils puses uzņēmēja Ulda Pumpura ģerbonis, kā arī organizāciju – augstskolu, kompāniju – ģerboņi. Arī šie ģerboņi ir mākslinieku Lībietes un Ivanova darināti. Izstādē nav izlikti vēsturiskie ģerboņi, valsts un pilsētu ģerboņi, pie kuru vēsturiskās restaurācijas savā laikā strādāja Ivanovs.
Ilona Kursīte, Ventas balss, 2015. gada 3. septembris